Izplatība. Savvaļā Ziemeļamerikas austrumu daļā – no Menas līdz Ontario, Ohaio un Džordžijai. Zemienēs veido mežus arī neauglīgās augsnēs. Latvijā pirms 60 gadiem stādīta Inčukalna mežniecībā, tagad saglabājušies tikai daži nelieli koki, kas dod stumbru un celmu atvases.
Morfoloģija. Mūžzaļš, 15-20 m augsts koks ar plati piramidālu vai ieapaļi neregulāru vainagu. Bieži veidojas līki stumbri. Stumbrs un zari parasti ar daudziem īsiem dzinumiem, biezi noklātiem ar skujām. Skujas aug pa 3, 8-12 cm garas, krāsa variē no gaiši zaļas līdz dzeltenzaļai, vēlāk kļūst tumši zaļas. Čiekuri iegareni olveida, 6-8 cm gari, asimetriski un izliekti, gandrīz sēdoši, mieturos pa 3-5, gaiši brūni līdz pelēki, nogatavojoties atveras, taču ilgi paliek pie koka. Sēklas 4 mm garas, ar spārnu.
Ekoloģija. Aug gan nabadzīgās smilšainās, gan pārpurvotās augsnēs. Taču nevar augt ļoti sausos rajonos. Ziemcietīga
Nozīme. Dzimtenē stāda meža kultūrās nabadzīgās un purvainās augsnēs. Nocērtot vai pēc ugunsgrēkiem koki labi atjaunojas ar bagātīgām celma vai sakņu atvasēm. Latvijā stādīta kolekcijās, nav īpaši piemērota dekoratīviem stādījumiem, jo bieži veidojas līki stumbri.