Veimutpriede

Izplatība. Suga izplatīta Ziemeļamerikā - no Kanādas dienvidaustrumiem (Manitobā un Ņūfaundlendā) līdz ASV dienvidiem (caur Lielo ezeru pavalstīm līdz Džordžijai), sastopama 600-1500 m v.j.l.

Morfoloģija. Mūžzaļi, Latvijā 35 - 40 m augsti koki. Vainags sākumā konisks, vēlāk noapaļots līdz saplacināts. Zari augšup vērsti, mieturos. Miza pelēkbrūna, gluda, vecākiem kokiem dziļi saplaisājusi. Jaunie dzinumi tievi, gaiši zaļganbrūni, klāti ar sarkanbrūniem matiņiem vai kaili. Pumpuri olveida līdz cilindriski, vāji sveķaini. Skujas kūlīšos pa 5, 5-10 cm garas, taisnas, mīkstas, smalkas, pelēkzaļas. Zied maijā. Čiekuri pa 1-3, cilindriski, 8-9(20) cm gari, vāji sveķaini, sākumā zaļi, vēlāk dzeltenbrūni. Čiekurzvīņas plakanas, plānas. Čiekuri nobriest septembrī. Sēklas 5-8 mm garas, tumši brūnas, ar spārnu.

Ekoloģija. Spēj augt dažādos augsnes un mitruma apstākļos. Priekšroku dod labi drenētām svaigām smilts un mālsmilts augsnēm, saulmīle, pacieš arī daļēju apēnojumu. Ziemcietīga. Labi aug Eiropas mežu zonā. Slikti konkurē ar lapu kokiem. Diemžēl šī priede ir veimutpriedes-ogulāju stabiņrūsas starpsaimnieks. No šīs rūsas vairāk cieš tieši priede.

Nozīme. Dzimtenē šo ātraudzīgo priedi plaši izmantoja kuģu mastiem, celtniecībā, koksni papīra ražošanā u.c. Latvijā stādīta mežu kultūrās, taču stādījumi daļēji gājuši bojā. Lielākie stādījumi Šķēdes mežniecībā. Dekoratīva. Vecos parkos saglabājušies lieli koki, taču jaunus kokus ieaudzēt traucē stabiņrūsas infekcija.