Pireneju kalnupriede

Izplatība. Suga izplatīta Alpu rietumdaļā, Pirenejos un Spānijas vidusdaļas kalnos, arī Šviecē, kur aug kopā ar Pinus cembra un Larix decidua. Latvijā ieaudzēta 1935. g. Jurģukalna dendrārijā no sēklām, kas iegādātas Dānijā Johana Rana sēklu firmā.

Morfoloģija. Mūžzaļi, parasti līdz 10 m augsti koki, Austrumpirenejos sasniedz  20-30 m augstumu. Skujas, līdzīgi kā P. mugo, kūlīšos pa 2, 2,5-7 cm garas, koši tumši zaļas, smailas, stīvas, izplestas. Sveķu aiļu nav, vai tās marginālas. Čiekuri 2,5-6,5 cm gari un tikpat plati, asimetriski, zaļi vai zaļganbrūni. Apofīzes čiekura virsējā izliektajā daļā iegareni olveidīgas, knābjveidīgas, āķveidīgi atpakaļ atliekušās, ar tulznveidīgu vairoga augšējo daļu, kas nobeidzas ar ērkšķveida nabiņu un ieliekušos vairoga apakšējo daļu. Zied maijā vai jūnija sākumā. Čiekuri atveras 2.gadā vai pat 3. gada pavasarī. Sēklas 4-5 mm garas ar trīs reizes garāku spārnu. Pinus uncinata bieži krustojas ar P. mugo un P. sylvestris.

Ekoloģija. Līdzīgi kā P. mugo, nav īpaši augsnes prasīga – aug nabadzīgās smilšainās augsnēs, arī kūdrainās, kalnu nogāzēs un līdzenumos. Gaismas prasīga. Ziemcietīga.

Nozīme. Koksne sveķaina, cieta un elastīga. Sveķus pazīst kā Karpatu vai ungāru terpentīnu, izmanto medicīnā un kosmētikā. Latvijā kultivēta daudz retāk kā P. mugo. Līdzīgi kā P. mugo, var izmantot apstādījumos, arī nogāžu un kāpu apzaļumošanai.