Himalaju priede

Izplatība. Suga izplatīta Himalaju kalnos, no Afganistānas līdz Nepālai, Tibetā, Ķīnā, Birmā, kur aug 2000 - 4000 m augstumā.

Morfoloģija.  Mūžzaļš, dzimtenē līdz 50 m augsts koks, vainags piramidāls, brīvi augošiem kokiem saglabājas vainaga apakšējie zari. Miza tumši pelēka. Zari horizontāli izplesti, augšējie stāvi. Pumpuri cilindriski koniski, 6-8 mm gari. Skujas pušķos pa 5, 15-20 cm garas, smailas, uz jauniem dzinumiem nokarenas, apakšpusē ar baltām atvārsnīšu līnijām, zilganzaļas. Čiekuri pa 1, vai kopā pa 2-3, cilindriski, pirmā gadā stāvi, otrā gadā nokareni, 15-25 cm gari, 3-5 cm plati, nogatavojoties gaiši brūni, ļoti sveķaini. Čiekurzvīņas ķīļveida. Sēklas olveida, spārns 20-25 mm garš, pēc nogatavošanās drīz izbirst, čiekuri paliek zaros vēl dažus mēnešus.  

Ekoloģija. Aug kalnu nogāzēs, daļēji kaļķainās augsnēs, taču nav piemērota krīta augsnēm.. Gaismas prasīga. Latvijā samērā grūti ieaudzējama (7. zona). Stādāma aizsargātās vietās.

Nozīme. Skaists, dekoratīvs koks ar nokarenām skujām un čiekuriem. Stādīta reti, parasti dendroloģiskās kolekcijās. Ieteicams plašāk izmantot apstādījumiem.