Izplatība. Savvaļā lielākajā daļā Eiropas, arī Latvijā, biežāk lapukoku mežos un krūmājos, upju krastu nogāzēs, bieži naturalizējies vecos parkos.
Morfoloģija. Daudzgadīgs magoņu (Papaveraceae) dzimtas lakstaugs, kas veido pazemes bumbuļus, stublājs sasniedz 15-20 cm augstumu. Lapas plūksnaini saliktas, zaļas. Ziedi ar garu piesi, izkārtoti blīvā ķekarā stublāja galotnē, to krāsa no gaiši sārtiem līdz tumši violetiem, uzzied aprīlī, īpaši vēlos pavasaros turpinot līdz maija sākumam. Tipiski efemeroīdi, kuri jau maija beigās beidz veģetāciju, paspējot ieriest sēklas. Bieži novērojama pašizsēja, bet ievācot sēklas, tās sējamas nekavējoties.
Ekoloģija. Dārzā pieticīgs augs, bet vispiemērotākā ir daļēji noēnota vieta ar irdenu, gaisu caurlaidīgu un lapu trūdu ielabotu augsni, kas pavasarī saglabā mitrumu. Augi labi jūtas lapu koku pavēnī, arī skrajos zālienos, jo līdz to pļaušanas perioda sākumam beiguši savu veģetāciju.
Nozīme. Pēdējos gados pamatoti iecienīts augs dekoratīvajā dārzkopībā.