Izplatība. Šis cīrulītis savvaļā izplatīts plašā reģionā Austrumsibīrijā, īpaši gar Amūru, kā arī Austrumķīnā un Korejā kā pameža augs.
Morfoloģija. Daudzgadīgs magoņu (Papaveraceae) dzimtas lakstaugs, veido pazemes bumbuļus, stublājs sasniedz 15-20 cm augstumu. Lapas plūksnaini saliktas, pelēki zaļas, smalki dalītas, atšķirīgas no citām pavasarī ziedošajām sugām. Ziedi ar garu piesi, debesszilā krāsā, sakārtoti ķekarā stublāja galotnē, uzzied vēlāk par vairumu citu sugu. Labi veido pašizsēju.
Ekoloģija. Šim cīrulītim vēlama daļēji noēnota vieta un irdena, gaisu caurlaidīga, trūdvielām bagāta smilšmāla augsne, kas pavasarī saglabā vienmērīgu mitrumu. Augi ir tipiski efemeroīdi ar īsu veģetācijas periodu, neprasa īpašu kopšanu, taču to bumbuļi nedrīkst pāržūt vasaras karstumā, tādēļ vēlams mulčas piesegums.
Nozīme. Maz izplatīta, bet ārkārtīgi grezna un iesakāma pavasarī ziedoša sīpolpuķe plašākai audzēšanai.