Pabērzu smiltsērkšķis 'Uņiversitetskaja'

Izcelsme. Šķirne iegūta 1989. gadā M. V. Lomonosova Maskavas Universitātes botāniskajā dārzā.

Morfoloģija. Šķirne vidēji agrīna. Krūms vidēja auguma (virs 2,5 m), izplestiem zariem, „lietussargveidīgu” vainaga formu, ērkšķiem – tikai dzinumu galos. Lapas zaļas, matētas, lancetiskas formas ar nedaudz noapaļotu galu. Augļi lieli, ovāli, izteikti oranži, aromātiski, saldskābi. Augļi nogatavojās augusta beigās. Vidējā raža ap 8 – 15 kg no auga. Transportizturība ļoti laba. Noteikti tuvumā jāstāda abu dzimumu augi, jo smiltsērkšķi ir divmājnieki. Uz 8 „dāmām” nepieciešams vismaz viens „kungs”. Vīrišķo augu var uzpotēt sievišķā auga vainagā – tādejādi taupot vietu un, nodrošinot apputeksnēšanos.

Ekoloģija. Ziemcietība laba. Nepieciešamas saulainas vietas ar drenētu mālsmilts vai smilšmāla augsni, kas satur trūdvielas. Tomēr, trūdvielām nevajadzētu būt pārbagāti, pretējā gadījumā augi labi augs, bet uz vērā ņemamu ražu var necerēt. Uz augu saknēm attīstās gumiņbaktērijas, kas fiksē gaisa slāpekli. Augsnes reakcija vēlama pH 5,5 – 6,5 (zemāk par pH 5,0 neiesaka, jo gumiņbaktēriju darbība tiks traucēta).

Nozīme. Pārtikas un ārstniecības augs. Tautas medicīnā izmanto augļus, lapas un mizu. Satur gandrīz visus vitamīnus, organiskās skābes (pārsvarā ābolskābe, askorbīnskābe – 71 – 169 mg% un hinīnskābe), minerālvielas, karotīnus un citas bioloģiski aktīvās vielas. Smiltsērkšķu eļļu plaši izmanto ginekoloģijā, ādas apdegumu, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas ārstēšanā. Ogās esošās vielas samazina asins recēšanu, tādējādi arī infarkta briesmas, stimulē sirdsdarbību, saista holesterīnu un samazina aterosklerozes attīstību. Svaigus, ar cukuru saberztus augļus iesaka nervu sistēmas tonusa celšanai fiziskās un garīgās pārslodzes gadījumos. Ieteicami arī bērniem organisma vispārējai nostiprināšanai.