Izcelsme. Šķirne ir atlasīta no brīvās apputes sēklaudža – Lonicera edulis, 1980. gados, N. I. Vavilova Vissavienības Augkopības institūta Tālo Austrumu izmēģinājumu stacijā, Vladivostokā.
Morfoloģija. Šķirne agrīna. Krūmi 1,2 – 1,8 m augsti, ļoti biezi, daudz sazarotu dzinumu, dzinumi smalki, izplesti, horizontāli. Lapas ieliektas, plati lancetiskas ar smailu galu. Ogas cilindriskas vai krūzveida ar nelīdzenu virsmu un izstieptu galu, kas atgādina nedaudz pavērtu „knābi”, zili ar spēcīgu vaska apsarmi. Vienas ogas masa 0,5 – 0,7 g, garums 2,2 cm, miziņa izturīga. Gatavo ogu nobiršana maza. Garša saldskāba. Ražīga – 1,6 kg no krūma. Labas ražas nodrošināšanai jāstāda 2 – 3 dažādas šķirnes vienkopus. Rudenī var ziedēt atkārtoti.
Ekoloģija. Ziemcietība laba. Veģetācija atsākas ļoti agri, pumpuri plaukst drīz pēc tam, kad diennakts vidējā temperatūra paceļas virs 0 °C. Latvijā tas notiek marta I, II vai III dekādē. Īss miera periods. Iztur līdz -42 °C. Jāstāda saulainās, atklātās vai viegli noēnotās vietās, smilšmāla vai mālsmilts augsnēs ar reakciju pH 5,5 – 6,5. Mitrumu mīloši augi, bet nav prasīgi pēc siltuma. Tomēr jāatzīmē, ka gan gaisa temperatūra, gan mitruma nodrošinājums būtiski ietekmē sausserža augļu kvalitāti un bioķīmisko saturu tajos.
Nozīme. Pārtikas un ārstniecības augs. Augļus uzturā lieto gan svaigā, gan pārstrādātā veidā, gatavojot ievārījumus, kompotus, džemus, sulas, vīnu. Augļus var arī žāvēt un saldēt. Sulu lieto kā dabisku krāsvielu vai krāsa uzlabotāju. Ogas satur cukurus, organiskās skābes, pektīnu, karotīnu, vitamīnus, makro- un mikroelementus. Svaigas ogas satur sorbītu un inozītu, ir izcils C un P vitamīna avots. Ogas lieto pret paaugstinātu spiedienu un asinsvadu sieniņu nostiprināšanai.