Zelta jāņoga

Izplatība. Sugas dzimtene ir Ziemeļamerika, izplatīta Ziemeļamerikā un Eiropā. Aug klinšu kalnos. Eiropā ievestas 18. gadsimta sākumā.

Morfoloģija. Daudzgadīgs, liela auguma (līdz 2.5 m augsts) krūms. Lapas izkārtotas pamīšus, ar 3 – 5 izgrieztām daivām, gaiši līdz tumši zaļas. Zied Ziedpumpuri uz viengadīgās koksnes pa vienam, bet uz divgadīgās un daudzgadīgiem zariem grupās. Ziedi sakopoti 4 – 6 cm garos ķekaros. Ziedi ar garu 0,5 – 1,5 cm cauruļveida ziedgultni. Kauslapas 5, vainaglapas 5 – citrondzeltenas vai spilgti dzeltenas. Ziedus to īpatnības dēļ galvenokārt apputeksnē kamenes. Ogas nogatavojās augustā un ir tumši violetā krāsā. Svešapputes augs, vajag stādīt vismaz divas šķirnes.

Ekoloģija. Piemērotas saulainas vietas, bet pacieš arī daļēju noēnojumu. Labi aug smilšainās, ar organiskām vielām nabadzīgās augsnēs. Zelta jāņogām raksturīgs garš dziļā miera periods, laba salizturība (īslaicīgi var izturēt -35 °C). Tās labi pacieš sausumu un karstumu. Neslimo ar pilnziedainību, miltrasu un to nebojā pumpurērce.

Nozīme. Pārtikas augs, kas ražo katru gadu (vidējā ražība 4 – 5 kg no krūma). Ogas satur daudz augļu cukuru un minerālelementus. Izmanto kā potcelmu jāņogu, upeņu un ērkšķogu vainagkociņu veidošanā. Ogas izmanto svaigas vai arī sulu, kompotu, džemu, liķieru, vīnu gatavošanai, kā arī saldēšanai un žāvēšanai. Tautas dziedniecībā iesaka lietot hipovitaminozes, sirds asinsvadu slimību gadījumos, sulu ieteicams lietot kuņģa slimniekiem. Dekoratīva ziedēšanas laikā ar bagātīgo ziedēšanu un rudenī ar dažādu nokrāsu (no dzeltenas līdz purpura krāsai) lapām.