Izcelsme. Eiropa, Ziemeļāfrika un Āzija.
Morfoloģija. Spēcīgi augošs krūms, kas veido līdz 2 m garus dzinumus. Ziedu ķekari lieli, augļi ir melni violeti kauleņi ar trim brūniem kauliņiem, apaļi, spīdīgi, nebirst. Ogas ir aromātiskas, to kāti – tumši violeti. Sula ir violeti sarkanīga.
Ekoloģija. Piemērotas trūdvielām bagātas, irdenas un vāji skābas līdz neitrālas (pH 5,5 – 7) smilšmāla vai mālsmilts augsnes. Labi augs mitrās augsnēs, bet kaitēs ilgi stāvošs ūdens. Audzē saulainās vietās vai pusēnā. Lai ik gadu iegūtu ogas, jāstāda 2 – 3 šķirnes. Šķirnes viengadīgo dzinumu gali bieži nenobriest un apsalst ziemas laikā. Lapas uzskatāmas par indīgām tajā esošā sambunigrīna dēļ.
Nozīme. Pārtikas augs, kuru plaši pielieto arī ārstniecībā (augļi satur C un D vitamīnus, karotīnus, cukurus, organiskās skābes, miecvielas un gļotvielas) – stiprina imunitāti, ārstē iekaisumus, kā arī parfimērijā un rūpniecībā. Labs nektāraugs. Galvenokārt izmanto ziedus un augļus. No augļiem iegūst sulu, gatavo želejas, ievārījumus, no plūškoka ziediem – sīrupu, turklāt melnā plūškoka ziedi ir izcils tējas aromatizētājs.