Izcelsme. Eiropa, Ziemeļāfrika un Āzija.
Morfoloģija. Spēcīgi augošs krūms, virs 2 m. Ziedi balti, plašās vairogveida skarās dzinumu galos. Ziedu ķekari lieli, ogas nogatavojas vienlaikus un nebirst. Ogas melni violetas, to kāti – tumši violeti. Sula ir violeti sarkanīga. Latvijā augļi ienākas no augusta vidus līdz septembra vidum vai beigām.
Ekoloģija. Piemērotas trūdvielām bagātas, irdenas, vāji skābas līdz neitrālas (pH 5,5 – 7) smilšmāla vai mālsmilts augsnes. Labi aug mitrās augsnēs, bet kaitēs ilgi stāvošs ūdens. Lai ik gadu iegūtu ogas, jāstāda 2 – 3 šķirnes. Šķirnei nobriest gala pumpuri, līdz ar to augs labi pārziemo. Negatavas ogas, lapas un miza uzskatāmas par viegli indīgām, jo satur glikozīdu sambunigrīnu. Gatavās ogās šī viela ir noārdījusies, arī ziedu vai lapu žāvēšanas un sulas karsēšanas procesā tā noārdās.
Nozīme. Pārtikas augs, satur daudz bioloģiski aktīvu vielu. Svaigos augļos ir 10 – 13% sausnas, 10 – 25 mg% C vitamīna, 6 – 10% cukuru, antioksidantus. Izmanto sulas ieguvei kā pārtikas krāsvielu (satur sambucianinu). Labs nektāraugs. Galvenokārt izmanto ziedus, augļus un lapas. No augļiem iegūst sulu, gatavo želejas, ievārījumus, no plūškoka ziediem – sīrupu, turklāt melnā plūškoka ziedi ir izcils tējas aromatizētājs. Izmanto arī farmācijā, jo ogās esošās ēteriskās eļļas veicina dziedzeru sekrēciju, sviedru un urīna izdalīšanos, veicina organisma attīrīšanos.