Parastais pīlādzis 'Rossica'

Izcelsme. Izcelsme nav precīzi zināma, tomēr ir uzskats, ka tas noteikti ir Ņevežinas pīlādža klons, kas ar dažām morfoloģiskām pazīmēm atšķiras. Latvijā laidusi tirdzniecībā L. Špēta firma jau 1898. gadā.

Morfoloģija. Koku augums, lapu lielums un augļu lielums atbilst sugai, bet lapiņas ir strupākas, to apmales pacilas, mazliet platākas un apakšējā trešdaļā ar veselu apmali. Augļi lodveidīgi, līdz 1,2 – 1,5 cm plati, koraļsarkani, saldskābi, ar vāji rūgtenu piegaršu – tā ir maigāka nekā Morāvijas pīlādžiem.

Ekoloģija. Šķirne ir ziemcietīga. Pieticīgi augsnes un apgaismojuma prasību ziņā, piemērotas ir caurlaidīgas mālsmilts augsnes ar viegli skābu līdz neitrālu reakciju. Kaļķainās augsnēs var parādīties lapu hloroze. Pīlādžiem ir virspusēja sakņu sistēma, tādēļ sausās smilšainās augsnēs tiem var nepietikt mitruma. Patiks apdobes mulčēšana ar kūdru, skaidām vai kompostu. Atsaucīgi pret slāpekļa mēslojumu, tomēr nevajadzētu augus pārmēslot, jo ražību izdosies kāpināt, bet augļu kvalitāte un vērtība krietni samazināsies.

Nozīme. Pārtikas un ārstniecības augs. Šķirnes augļi labi piemēroti marmelāžu, biezeņu, ievārījumu. Garšīgi ir gatavoti pūdercukurā, bet neder kompotiem. Ogas var konservēt medū – svaigas ogas samaisa ar medu un atstāj ievilkties nedēļu. Izveidojas oranžs, ieskābens un ļoti gards sīrups ar tajā peldošām ogām, ko glabā ledusskapī vai saldētavā. Pīlādžu ogas ir bagātas ar C vitamīnu – vairāk nekā citronos un apelsīnos, karotinoīdiem – vairāk nekā burkānos, dabisko sorbīnskābi (antibakteriāla un konservanta efekts), pektīnvielām, P grupas vitamīniem. Ogas labi aptur saaukstēšanās izpausmes, noder profilaksei vīrusu slimību izplatīšanās laikā. Konstatēts, ka pīlādžogas kavē organismu uzņemt toksiskas vielas. Vēl vairāk dažādu vērtīgu savienojumu ir pīlādžu lapās un ziedos, no kuriem var gatavot tējas.