Parastā pīlādža un bumbieres hibrīds 'Rubinovaja'

Izcelsme. Šķirni atlasīja I. V. Mičurina Viskrievijas Augļaugu ģenētikas un selekcijas ZPI, Mičūrinskā A. Tihonova no Mičūrina hibrīdu fonda. Tā iegūta attālās hibridizācijas ceļā, krustojot Sorbus aucuparia × Pyrus spp (bumbieru putekšņu maisījums).

Morfoloģija. Šķirne augstražīga. Ražot sāk vēlu. Koki vidēja auguma. Lapas tumši zaļas, jaunās lapas ar sarkanīgu nokrāsu. Augļi vidēji lieli, viena augļa masa – ap 0,9 g., skaisti, tumši rubīnsarkani līdz bordo tonī. Garša patīkama, saldskāba, ar paaugstinātu cukura saturu. Ienākas septembra otrajā pusē. Var saglabāt līdz februārim – martam.

Ekoloģija. Ziemcietība vidēja, var apsalt stumbrs un skeletzari. Pieticīgi augsnes un apgaismojuma prasību ziņā, piemērotas ir caurlaidīgas mālsmilts augsnes ar viegli skābu līdz neitrālu reakciju. Audzējot kaļķainās augsnēs var parādīties lapu hloroze vasaras otrajā pusē. Pīlādžiem ir virspusēja sakņu sistēma, tādēļ sausās smilšainās augsnēs tiem var nepietikt mitruma. Patiks apdobes mulčēšana ar kūdru, skaidām vai kompostu. Atsaucīgi pret slāpekļa mēslojumu, tomēr nevajadzētu augus pārmēslot, jo ražību izdosies kāpināt, bet augļu kvalitāte un vērtība krietni samazināsies.

Nozīme. Pārtikas un ārstniecības augs. Šķirnes augļi labi piemēroti ēšanai svaigā veidā un pārstrādei. Ogas var konservēt medū – svaigas ogas samaisa ar medu un atstāj ievilkties nedēļu. Izveidojas oranžs, ieskābens un ļoti gards sīrups ar tajā peldošām ogām, ko glabā ledusskapī vai saldētavā. Pīlādžu ogas ir bagātas ar C vitamīnu – vairāk nekā citronos un apelsīnos, karotinoīdiem – vairāk nekā burkānos, dabisko sorbīnskābi (antibakteriāla un konservanta efekts), pektīnvielām, P grupas vitamīniem. Ogas labi aptur saaukstēšanās izpausmes, noder profilaksei vīrusu slimību izplatīšanās laikā. Konstatēts, ka pīlādžogas kavē organismu uzņemt toksiskas vielas. Vēl vairāk dažādu vērtīgu savienojumu ir pīlādžu lapās un ziedos, no kuriem var gatavot tējas.