Izcelsme. Izdalīta Zviedrijā 1980. gadā no Småland apkaimē atrasta perspektīva brūkleņu klona brīvās apputes sēklaudža.
Morfoloģija. Šķirne vidēji agrīna. Krūms vidēja auguma – 23 – 25 cm. Lapas tumši zaļas, ādainas. Raksturīgas divas ziedēšanas un divas ogu ražas sezonā. Ogas tumši sarkanas, plakanīgi saspiestas, lielas (0,37 – 0,40 g). Ražība neliela – 22 – 29 g ogu no krūmiņa, nogatavojās augusta vidū.
Ekoloģija. Šķirne ziemcietīga, slimību izturīga. Audzēšanai jāizvēlas saulaina, atklāta vieta ar irdenu, caurlaidīgu augsni. Vispiemērotākās ir vieglas, organiskām vielām bagātas augsnes ar skābu reakciju (pH 3,5 – 5,5), piem., sūnu purva augsnes pēc purvu izstrādes, ierīkojot novadgrāvjus, jo gruntsūdens līmenim jābūt vismaz 30 – 40 cm dziļi. Ierīkojot stādījumu minerālaugsnēs, vispirms jāielabo tam paredzēto vietu ar 4 – 6 m3 kūdras uz 100 m2 platību.
Nozīme. Vērtīgs pārtikas un ārstniecības augs. Ogas plaši izmanto pārtikā, jo tās satur cukurus (10,37%), organiskās skābes (2,11%) – tostarp arī dabisko konservantu - benzoskābi, u.c. bioloģiski aktīvas un minerālvielas. Gatavās ogās ir līdz 1% pektīnvielas, līdz 0,4% arbutīns, līdz 0,6% miecvielas, C vitamīns un karotīns. Brūkleņu lapu ārstniecisko nozīmi nosaka tajās esošās ķīmiskās vielas, galvenokārt – arbutīns. Visaugstākā arbutīna koncentrācija lapās (11,5 – 12,8%) ir agri pavasarī pirms veģetācijas atsākšanās. Brūkleņu lapām ir antiseptiska, pretiekaisuma, savelkoša, diurētiska un sviedrējoša iedarbība.