Parastais jeb ārstniecības ancītis

Izcelsme. Mainīga izskata. Plaši izplatīta suga Eiropā un Āzijā. Latvijā sastopams samērā bieži.

Morfoloģija. Daudzgadīgs lakstaugs. Stublājs ir 80 – 90 cm augsts, stāvs, augšdaļā vai būt nedaudz zarots, klāts ar raupjiem matiņiem. Lapas nepāra plūksnaini dalītas, ar 5 – 10 iegareni olveida vai eliptiskām plūksnām lapām un zobainu malu. Piezemes lapas rozetē, stublāja lapas sēdošas, ar šķeltām pielapēm. Lapas un pielapes klātas mīkstiem matiņiem. Ziedi dzelteni, sakārtoti skrajos ķekaros vai vārpās stumbra galotnē, vainaglapas piecas. Zied no jūlija līdz augustam. Auglis – riekstiņš, kam augšdaļā dzeloņaini, atliekti kausmatiņi – „āķīši”, tādējādi augi var izplatīties ar dzīvnieku un cilvēku palīdzību.

Ekoloģija. Aug savvaļā, kā atsevišķi eksemplāri vai grupas sausās un mēreni mitrās pļavās, mežmalās, krūmājos, ceļmalās un atklātās upju krastu nogāzēs. Lielas audzes neveido. Raksturīga suga sausu mežmalu un nogāžu augu sabiedrībās ar Trifolio-Geranietea sanguinei.

Nozīme. Ārstniecības augs. Ancīša laksti satur 1,5 – 8,9% miecvielu, flavonolus, antociānus, triterpēnu savienojumus, polisaharīdus, kumarīnus. Auga drogai raksturīga maigi savelkoša un urīndzenoša iedarbība. Tā sekmē žults sekrēciju. Ārstniecības ancīti jau sen lieto dažādu tautu medicīnā, bet šobrīd tā laksti ir arī oficiālajā medicīnā apstiprināta drogas, piem., Lielbritānijā. Uzlējumu, tinktūru un pulveri iesaka aknu slimību – hepatīta un holecistīta ārstēšanai. Ārīgi kompresēs – pret sastiepumiem un brūču dziedēšanai.