Ārstniecības alteja

Izcelsme. Savvaļā sastop Eiropas daļas stepju un meža stepju zonā, Rietumsibīrijā, Kazahijā un Kaukāzā upju un ezeru krastos. Atsevišķas atradnes Ziemeļeiropā. Latvijā sastopama ļoti reti. Adventīva suga vai kultūrbēglis. Reti kultivē dārzos.

Morfoloģija. Daudzgadīgi lakstaugi, līdz 2 m augsti, ar labi attīstītu sakņu sistēmu. Stublājs stāvs, maz zaro, blīvi apmatots ar vienkāršiem matiņiem un zvaigžņmatiņiem. Lapas trīsstaraini sirdsveidīgas, daivas ļoti seklas. Plātne abpusēji blīvi klāta ar mīkstiem, zīdainiem matiņiem, mala zāģzobaina. Pielapes nelielas, lineāras. Ziedi lieli – 8 cm diametrā, pa vienam vai nelielos pušķos lapu žāklēs, sākot no stublāja vidusdaļas. Ir 7 – 10 apmatotas ārkausa lapas, kas pie pamata saaugušas. Kauss gandrīz divreiz garāks nekā ārkauss. Vainaglapas ļoti gaišas, bāli sārtas, otrādi olveidīgas, parasti savstarpēji mazliet pārsedzas. Zied no jūlija līdz septembrim. Auglis – skaldauglis no apmēram 20 skaldeņiem.

Ekoloģija. Nelielas grupas upju palienēs un pļavās, arī dzelzceļa tuvumā.

Nozīme. Ārstniecības augs, kuru kultivēja jau klosteru dārzos. Izmanto farmakoloģijā, tautas medicīnā un homeopātijā. Vāc auga saknes (septembrī, oktobrī) – droga satur gļotvielas (līdz 35%), cieti (līdz 37%), kā arī asparagīnu, betaīnu un dažādas minerālvielas. Lieto bronhīta, astmas, kuņģa čūlas, urīnpūšļa, nieru iekaisuma, turklāt altejas sakņu novārījumam ir patīkama garša, tāpēc to labprāt dzer bērni. Var izmantot arī lapas un ziedus, bet iedarbība būs vājāka.