Izplatība. Savvaļā plaši sastopama Eirāzijā un Ziemeļāfrikā.
Morfoloģija. Vasarzaļš, divmāju, līdz 30 m augsts, ātraudzīgs koks ar platu kupolveida vainagu. Miza gluda, gaiši pelēka vai pelēkzaļa. Veciem kokiem miza saplaisājusi, gandrīz melna. Visapkārt kokam veidojas ļoti daudz atvašu. Jaunie dzinumi balti tūbaini. Lapas 6- 12 cm garas, ieapaļas, uz jaunajiem dzinumiem daivainas, rupji zobainas, virspusē tumši zaļas un kailas, apakšpusē balti tūbainas. Lapas kātiņš divas līdz trīs reizes īsāks par plātni. Ziedkopas spurdzēs. Zied aprīļa beigās vai maija sākumā – pirms lapu plaukšanas vai vienlaicīgi ar to.
Ekoloģija. Sastopama auglīgās un pietiekami mitrās augsnēs, it īpaši lielo upju palienās, kur veido mežus, kā arī aug tikai atsevišķi koki.
Nozīme. Plaši stādīta Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā - Latvijā lielākos pilsētu un lauku parkos, viensētās. Vērtīga koksne – izmanto celtniecībā, zāģmateriāliem, tarai, celulozes iegūšanai. Kokus stāda arī upju krastu un nogāžu nostiprināšanai. Miza satur miecvielas. Ar dzinumiem un lapām barojas dzīvnieki.