Izplatība. Kaukāzā un Vidusāzijā. Eiropā pazīstama kopš 1841. gada, kad ievesta no Karatau kalniem.
Morfoloģija. Vasarzaļš, līdz 30 m augsts koks ar plati olveida vai piramidālu vainagu. Stumbrs taisns, zari augšup vērsti. Jauno koku miza gaiši olīvzaļa, veciem kokiem tā saplaisā un ir tumši pelēka vai melna. Jaunie dzinumi balti tūbaini. Garvasu lapas lielas, ādainas, rupji zobainas, jaunas abpusēji tūbainas, vecākas virspusē zaļas un bez spīduma, apakšpusē balti tūbainas.
Ekoloģija. Aug priekškalnēs un līdzenumos gar upēm un nogāzēs, mitrās vietās. Latvijā ziemcietīga. Pavairo ar sakņu atvasēm un spraudeņiem. Ļoti ātraudzīga.
Nozīme. Miza satur miecvielas. Koksne viegla, izmanto celtniecībā, mēbelēm, virpotiem izstrādājumiem, kā arī papīrrūpniecībā un kā kurināmo. Dekoratīva, piemērota aizsargjoslām gar tīrumiem, plūstošo smilšu nostiprināšanai, ielu apstādījumiem.