Izplatība. Savvaļā aug Krievijas Tālajos Austrumos, Mandžūrijā un Ziemeļkorejā.
Morfoloģija. Vasarzaļš, līdz 30 m augsts koks. Miza pelēka, ar gareniskām rievām. Dzinumi kaili vai mataini, brūni, lipīgi un, tāpat kā pumpuri un lapas, smaržīgi. Lapas ādainas, olveida vai eliptiskas, 7–12 cm garas, virspusē tumši zaļas, bez spīduma, padziļināto dzīslu dēļ rievainas: apakšpuse gandrīz balta, ar matiņiem uz galvenās dzīslas. Lapai īsi atliekta galotne, kurai vidū renīte. Lapu kāti 2-3 cm gari, sarkani, ar īsiem matiņiem. Spurdzes 8-14 cm garas ar kailu asi. Pogaļas ar 3-4 vārsnēm.
Ekoloģija. Aug upju krastos un kalnu nogāzēs, dažkārt veido nelielas birzes.
Nozīme. Koksni izmanto celtniecībā, virpotiem izstrādājumiem, sērkociņiem. Dekoratīva. Latvijā ātraudzīga un ziemcietīga, taču pavasaros var apsalt lapas.